Vakar paliku par gadiņu vacāka. Pēc vakariņām ar vīru piebraucām pie vīra vecākiem. Nopirkām dzirstošo vīnu ar kūku. Piespiedu vīru izstāstīt par mūsu plāniem paceļot. Beidzot! Es jau vairs nevarēju nociesties. Manējie visi jau ir uzzinājuši, beidzot bija laiks uzzināt arī vīra radiem. Vīra tēvam kā pararsti bija simts argumenti un ekstrēmo situāciju piemēri. Mums gan vairums no tiem jau bija padomā, tā ka viņam neizdevās mūs iebiedēt un atrunāt. Vīramāte sākumā priecājās, bet tad bija ļoti pārsteigta, kad saprata, ka tas nav uz dažām nedēļām, bet uz gadu.
Jā, gads ir ilgs laiks, bet tas nekur nav iekalts, pastāv iespēja arī pēc dažiem mēnešiem atgriezties, ja viss ir apnicis, vai arī esam sailgojušies pēc mājām. Tā pat kā gads ir ļoti nosacīts, ja ceļojums būs tik aizraujoš, tas var arī nebeigties tieši pēc gada. Tas man visvairāk patīk mūsu ceļojumu plānā- tā elastība, ja nu vienīgi interneta pieejamībai, lai varētu strādāt attālināti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru