17.12.
Gibraltārs.
Gibraltārs
Šodien laiciņš jauks un mēs braucam uz Gibraltāri. Pie Gibraltāra izrādās gara auto rinda, lai iebrauktu iekšā, tapēc atrodam netālu autostāvvietu, kas gan ir par maksu (nedaudz virs 1 EUR/h). Šķērsojuši robežsardzes posteni, gan Spāņu, gan Gibraltāra, esam ieradušies šajā pundurvalstiņā. Tepat ir arī informācijas dienests, kur tiekam pie valsts kartes un informācijas par veidiem, kā nokļūt klints virsotnē pie pērtiķiem. Pārsvarā te tiek sparīgi ieteikts izvēlēties taksistus (mikrobusiņos), kas ved tūrē pa Gibraltāri un dod laiku apskatīt galvenos apskates objektus.
Dodamies tālāk un kārtējie taksisti aicina mūsu braucienā, piedāvājot īpašās nesezonas atlaides, bet tomēr mūsu budžetam tas ir par daudz. Arī taksists, kas tik uzcītīgi mums reklamējas, mūsos uzticību neraisa, kaut kā pēc alkohola dvako elpa. Iekāpjam autobusā un dodamies uz valsts vidusdaļu, negribējās vējainā laikā doties ar kājām pāri lidlaukam.
Izmetuši loku pa Galveno ielu, atradām lielisku suvenīru un dāvanu vienā - pērtiķīša piekariņš rokassprādzei. Iegādājāmies arī pastakrtīti, ko nosūtīt mājās un devāmies uz gaisa tramvaju. Izkāpjam kalna galā un tulīt pēc durvju atvēršanas pērtiķīši klāt, klaigādami un daudzīdamies rotaļājas ap vagoniņu. Viens no pērtiķīšiem pieskrēja arī pie mums un izdomāja piesavināties no Induļa maisņu, kurā atradās pastkartīte. Indulis turējās braši un no zaglīgajām ķepā kartiņu tomēr paglāba. Sapratām savu kļūdu un ielikām kartiņu mugursomā. Tā nu devāmies apskatīt kalna virsotnes.
Vienā no pieturvietām bija piestājuši divi taksisti ar tūristu grupiņu un protams neiztrūkstošie pērtiķīši. Kamēr grozījāmies gar kāpnēm, tikmēr viens no pērtiķīšiem uzleca Indulim uz muguras. Nu, patīk mans vīrs pērtiķiem (ps. es ar esmu Pērtiķa gadā dzimusi :) ), lai gan sākumā mazliet izbijās, bet tad jau nomierinājās un tika pie lieliskas bildes ar pērtiķi. Arī viens no takistiem iedrošināja un kad foto bija iegūts palīdzēja un pērtiķīti nodzina nost. Izrādījās, ka pērtiķi viņu respektē un izturas draudzīgi. Viņš pat ar vienu no pērtiķiem boksējās. Arī pusisi no kompānijas sadūšojās un taksists pierunāja pērtiķi uzkāpt arī uz puiša muguras.
Tas, ka zīmes, ka pērtiķi ir nepieradināti, par ko te atgādina un brīdina zīmes visur, bijām liecinieki arī mēs. Kādam no pērtiķiem ar sagribējās uzkāpt uz puiša muguras un tā nu pusis tika pie diviem pērtiķiem, kuri uz viņa galvas izdomāja pastrīdēties. Taksists gan neapjuka un ātri dabūja abus draiskuļus nost. Puisis paveicās un nebija traumas, bet tikai izbīlis un kā izrādās viens no pērtiķiem bija atstājis dāvanā sūdiņu uz muguras.
Tā nu pamazām nokāpām līdz kalna vidum, kur atrodas otra pietura lejupbraucošajam gaisa tramvajam. Arī te tusēja 2 pērtiķi, viens no pērtiķiem pamanīja, kā grabinājos gar somu, kad ņēmu no tās ārā ūdeni. Tā nu pērtiķītis pamanot izdevību, kad Indulis to fotografēja, uzlīda uz somas un mēģināja to attaisīt, kas daļēji arī izdevās. Tā nu nācās man dzīt to pūkaino zaglīgo pērtiķi nost.
Atpakaļ ceļā nosūtījām pastkarti, pastā izrādās te pieejam arī pasta kaste kurā mest vēstules Ziemassvētku vecītim. Bet vienā no laukumiem pamanām ko īpašu - īstu Ziemassvētku egli, pirmā egle, ko redzam Spānijā. Burvīgs noslēgums šajā ceļojumā uz mikrovalsti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru