18.09.
Francija.
Parīze
Esmu saaugstējusies tā ka nākas vienu dienu izlaist, lai dzertu tēju un citus gardus vitamīnus, un galvenais atpūstos.
Otradien jau jūtos labāk un mēs nolemjam nekavēt vairāk un doties apskatīt Monmartras rajonu. Aizbraukuši līdz Parīzes otram galam mazliet esam šokā. Nākot ārā no metro mūs burtiski aplenc vīriešu pūlis, kas cenšas mums kaut ko pārdod vai iespiest rokās kaut kādu reklāmu vizītkartes lielumā. Sajūta nav patīkama, turklāt rajons izrādās gaužām netīrs. Iela, pa kuru dodamies uz bazeliku, mūs sasmīdina. Ik katrā skatlogā ir vai nu frizētava vai parūku tirgotava un tajās visās ir kāds apmeklētājs. Pašiem viņiem pucēties šķiet patīk, bet vai kāds nevarētu satīrīt arī ielu?
Dodoties augstāk kalnā pamanam parku un nolemjam iet caur to, lai arī parks izskatās skaists, tas nesajūsmina mūsu degunus. Parkā izrādās dzīvo vesela kaķu kolonija. Daži diemžēl izskatās arī slimiņi, bet visi ir diezgan labi pabaroti. Un kā nu ne, ap stūri redzam vienu no "kaķu tantēm" - kaķu barotājām. Nonākot līdz bazelikam, mūsu ausis mazliet saraujas. Kāds pāris sniedz koncertu tur pat uz bazelika kāpnēm. Vīrietis spēlē sintizātoru, bet sieviete dzied kaut ko no Piafas repertuāra. Pamanam, ka šeit ir arī pavisam savādāka tūristu kategorija, daudz jaunieši un cilvēki, kas izskatās pēc māksliniekiem.
Apskatījuši iespaidīgo bazeliku, dodamies apskatīt arī citas tuvākās ielas, kas ir pārsātinātas ar māksliniekiem, gan mūziķiem, kas spēlē spēlē ģitāras un kaut ko dzied, gan gleznotājiem, cilvēkiem, kas piedāvā tur pat uz ielas uzzīmēt portretu un cilvēkiem, kas piedāvā izgriest dažās minūtēs tavu profilu no papīra. Pat šoferis, kas sēž smalkā melnā mersedesā, kādu gaidot, uz neliela papīra gabaliņa skicē kādu sievieti.
Nokāpuši no kalna dodamies apskatīt slavenās dzirnavas - Mulenrūžu. Laikam jau no mums mākslinieki nesanāk. Jo šis rajons mūsu neiedvesmo un mēs labprāt dodamies prom. Šoreiz diena sanāk mazliet īsāka, kā citas dienas, jo ārā ir auksts un jūtu, ka neesmu vēl īsti vesela, līdz ar to bezspēks jau ir klāt.
Atbraukuši atpakaļ uz kempingu, Indulis tomēr nobriest aizbraukt nakts fotogrāfēšanā viens. Ceļš līdz Eifeļtornim ir garšs, līdz ar to vīrs nolemj, nekur vairāk arī neiet un pēc Eifeļtorņa rajona nofotografēšanas dodas atpakaļ uz kempingu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru